Eko is fun!

"Tas, kurš aizgāja uz sludinātāju klosteri un paziņoja, ka nepieskaršoties ēdienam līdz viņam neiedošot gabaliņu no brāļa Jāņa tunikas, ko tad nu viņš glabāšot kā relikviju. Un, strēmeli saņēmis, viņš ar to noslaucīja pēcpusi un iemeta mēslu bedrē, tad ar garu koku maisīja sūdus un sauca: vai, brālīši, pazaudēju atejā svētu relikviju."

Zinot Umberto Eko detalizētās zināšanas par viduslaikiem, esmu diezgan droša, ka šis ir reāls gadījums bet slinkums meklēt..

freids zinātu, ko teikt

ha, puritānis Words man vārdu "orāls" automātiski labo uz "morāls"

jautrība

"(..) mani nekas nekaitina vairāk kā „pozitīvisms”. Manuprāt, tas ir viens sasodīti melīgs izgudrojums, un visus, kas aicina domāt pozitīvi, es varētu nožņaugt pats savām rokām, lai viņiem beidzot dzīvē kaut kas negatīvs atgadās, lai redz, ka tā pozitīvā domāšana pie laba gala nevedīs."

Šo te atradu Viļņa Vēja blogā satoros, kurus iepriekš biju norakstījusi kā vismaz 51% nelasāmus.Kas lika pārdomāt? Protams, sesija. Jo, lai nemācītos, atmiņā tiek atsaukti visi iespējamie mājas lapu un blogu nosaukumi, kur potenciāli varētu būt jelkas interesants lasāms. Jā, pēc šodienas izlasītā, satori ir lasāmi, ir interesanti un ir smieklīgi. Ok, mani lasījumi galvenokārt koncentrējās ap jau minētā autora blogu..Bet urrraaa, tagad būs vismaz viens pieturas punkts, lai mierinātu sevi, ka nevis tikai nositu laiku ieejot feisbukā, inboksā, džīmeilā, klabiņā un pāris blogos simt reižu dienā, bet gan kačāju savu intelektu.

BD

es šito laikam pārlieku pamanu.

todo sobre mi madre

tagad mums iet baigais filmu maratons, tāpēc pēc visādiem krimiķiem un holivudņikiem nolēmu beidzot noskatīties Almodovara "All about my mother", vispār nobrīnījos, kāpēc neesmu viņu noskatījusies "spāņu laikos". Par šo filmu vispār atcerējos, jo grāmatā "Cult movies" tā ir pielikta pie weepies. Biju gaidījusi ritīgu noraudāšanos schindler's list vai karaļa lauvas stilā, bet pat lūpa īsti nesaraustījās. Jā, filma kruta, inčīga un smuka, bet laikam pārāk svešāda, nē, tas skan uzreiz negatīvi..mmm, attāla no reālās dzīves notikumiem, lai identificētos un raudātu līdzi. Ne jau tikai manai dzīvei līdzīgas vai iespējamas situācijas liek apraudāties (nez vai uzzīmēta lauviņa ir kaut kas manā dzīvē notiekošs), bet gan kaut kāds konekšans, filmā attēlotos notikumu tuvums un nesamākslotība ( ļoti minu, man ir grūti nodefinēt) ir tas, kas liek "ieiet" pilnībā filmā iekšā. Nu lūk, tad šī man ļoti patika, bet es galīgi, galīgi nejutu līdzi šoreiz. Jocīgi, moš mana vājība tiešām ir tikai dzīvnieki un apspiestās kārtas.

Par grāmatu "Cult movies" arī jāpastāsta. Meitenes man uz vārda dienu uzdāvināja dāvanu karti "Valterā un Rapā". Tā kā man patīk mīcīties un šķirstīties pa grāmatu veikalu, turklāt esmu ļoti neizlēmīga, tad dāvanu kartes izpirkšana man izrādījās diezgan sarežģīts uzdevums. Bija trīs piegājieni, katrs apmēram 1h garumā, līdz beidzot 4ajā izdevās izcelt "cult movies". Tas gan droši vien arī tāpēc, ka veikals pēc 10min. taisījās ciet, Monta jau bija izbesījusies, man bija karsti un dāvanu kartei beidzās derīguma termiņš aiznākamajā dienā (nākamā bija vecgada vakars). Sākuma stratēģija bija savākt max. daudz grāmatas par izdevīgām cenām, bet tad sapratu, ka tās, kuras ir lētas un kuras es patiešām kāroju, mierīgi vieglu roku nopirkšu arī tāpat, bet dāvanu karte ir jātērē kaut kam, ko pati nesaņemtos nopirkt. Tā atļāvos nolauzt savu iekšā sēdošo izdevīguma meklētāju un paņēmu mazu grāmateli pa 9ls. Un, surpraiz, surpraiz, esmu laimīga. Vispār, laikam sen neesmu jutusies tik labi un pārliecināta par savu izvēli, self 5!!