away we go

tad rīt uz Krieviju, patiesībā jau rīt un parīt uz mani neinteresējošu džinnnnnnnn džin džin džinnnnnnnnn festiņu Igaunijā un Krievijā tikai svētdiena līdz otrdiena. Es jau nu noteikti būtu izvēlējusies vienu dienu vairāk Pēterburgā nevis festiņā, bet vairākumam pieder gala vārds.Varbūt esmu nedaudz vīlusies kā brauciens beigās ir izkārtojies, bet tāpat lieku daudz cerību uz šo pasākumu.

Ceru tikt Ermitāžā un neapraudāties pie pirmās gleznas. Vēl ļoti ceru, ka ar kāda iezemieša palīdzību tikšu pie lētās ieejas biļetes, jo tūristiem biļete maksā 4 reiz dārgāk.
Ceru noķert Maskava ziemā sajūtu, ļoti krievisku, sārtiem vaigiem, zeltītiem baznīcu torņiem un kamanas, kuros sasēdušas babuškas kažokos un krāsainos lakatos (ok, šitais ir tīrākā fantāzija, bet Maskavas bildē šāda aina tik un tā rādās).
Ceru atrast smukas vecās matrjoškas (ļoti lame un noteikti sen jau aizgājušas modes dāmu izķertas) un vāļinkus (šitos gan labāk jaunus).
Ceru saspaidīt Jašas apaļos vaidziņus.
Ceru daudz neiekavēt skolu.

Vot, šitais saraksts uzkurbulēja manas gaidas. Tagad liekas, ka būs baigais krievu ziemas medžiks.
Un vēl kopumā esmu ļoti uzsēdusies uz Searchin for the wrong eyed Jesus saundtreka. Pavisam kontrastē ainavai aiz loga un gandrīz non-stop salstošajām kājām.

bilde no šejienes

ziemeļi-dienvidi

biju slidot tieši pa saulrietu. bišku paslidoju un bļitkotāji jau devās mājās, pilnīgi pēkšņi izlīda no horizonta. zinot, ka jūra sasalusi tālāk par horizontu, varēju vēl drošāk izpētīt visas slidošanai piemērotās vietas. pirms tam baidījos, ka ledus nav pietiekoši biezs, laikam man galīgi nepiemīt pavasara bļitkotāja gēns.

jūra ir sasalusi nevienmērīgi, vietām ir gluds ledus, citur var noraut uz acīm, vietām sanesti lieli kalni ar ledus gabaliem, izskatās kā sasaluši viļņi. Jebkurā gadījumā sanāk slidot pa tādu kā trasīti (savienojušies gludā ledus laukumiņi) ar "virāžām" (ledus sanesumu gludās malas). Slidošanas skaņa rada sajūtu, ka jūra apakšā šalc un brīžiem šitais tādai zaķpastalai kā man liek bailēs sastingt. Vēl vietām ledus krakšķ, nu, tur, kur sasalis vairākās kārtās, arī tas ik pa laikam izdzen karstuma vilni. Neko citu kā "nenormāli skaisti", protams, nesecināšu. Vispār šādi vakari atgādina, kur slēpjas tas izslavētais ziemeļnieciskais skarbums un skaistums.

atnācu mājās un dabūju devu pavisam pretējas noskaņas trieciendevu - filma Searching for the wrong eyed jesus ir trips pa ASV dienvidiem ar skaistu dienvidniecisku (bandžo) kantrī mūziku un neticami patiesu bildi. Vispār, bija jau zināms, ka dienvidu Amerika nav nekāda medus maizes, bet filma laikam lika paskatīties uz tik "pareizo" Ameriku nedaudz līdzīgi kā uz Gruziju vai Balkāniem. Droši vien manu patikšanu pastiprināja catpower Chan Marshall un vovenhenda Edvartsa piedalīšanās filmā un sountrekā.

senči

šodien uzzināju, cik skaista ir pirmā (pirms 4 milj.gadu) liecība par cilvēkiem. "Tie ir pēdu nospiedumi pārakmeņojušos vulkāniskos putekļos. Trīs indivīdi iet kopā. Divi lielākie, no kuriem viens ir smagāks nekā otrs, iet taisni, viens aiz otra. Mazākā būtne skraida apkārt zigzagā no vienas puses uz otru."(E.R. Līčs Antropoloģijas dažādība )

šonedēļ noskatītās

Biutiful.

Piekopjot vidusmēra sievietes atpūtu (manā gadījumā aerobika - kafene - filma), pirmdien sanāca satikties ar Biutiful un (not so beautiful šajā filmā) Havieru Bardem. Diemžēl, diemžēl... Lai gan uz nereāli daudzo sūdu fona, šī noteikti saucama par labu filmu, taču, zinot Amorres Perros un 21 gramu, šī rādās diezgan pavāja un šķiet mākslīgi turēta Iņāritu stila rāmjos. No redzētajām filmām visas izceļas ar rokrakstu, noskaņu bet manā skatījumā virtene ir šāda - tīrradnis Amorres perros, smalki noslīpētais 21 grams, diezgan popsīga

Bābele, smieklīgs un foršs izņēmumu (bez TĀS noskaņas) Rudo y Cursi un beidzot diezgan

samocītā Biutiful.

Samocīta tāpēc, ka visa kā likās par daudz, man būtu pieticis tikai ar Uksbala attiecībām ar ģimeni un nenovēršamo nāvi, pavisam nevajadzīgi likās par tiem imigrantiem. Nezinu, varbūt tam bija kāda tiešām neaizvietojama nozīme, bet vairāk izskatījās vienkārši pēc mēģinājuma iespiest filmā kaut kādu aktuālu problēmu. Ja Amorres perros un 21 grams, šķiet, ir klasisks postmoderna stāstījuma paraugs ar it kā nesaistītiem cilvēku stāstiem, kas tomēr kaut kur krustojas, vai nelineāru fragmentu atklāšana un likšanakopīgā bildē, tad Biutiful, šķiet, ir mēģinājums sevi neatražot caur šo postmodernisma formātu. Taču, noņemot šo ietvaru, sanāk vienkārši par daudz informācijas, par daudz stāstu, kuriem nu ir jārisinās vienā "celiņā". Ja nu akurāt vajadzēja par to imigrāciju, tad, manuprāt, labāk būtu derējuši iepriekš izmantotie stāstījuma veidi. Lai nu kā, es nemaz negrasos apšaubīt, ka Iņāritu visu ir miljards apdomājis un esmu ļoti pateicīga par viņa foršajām filmām.

Par labo, smuko, sirdi lauzošo: skaista bilde gredzena kompenei - sniegotais mežš ar beigto pūci un jūras, vēja, radio šalkoņu; Bardems un aktrise, kas tēlo viņa sievu, tūlīt paskatīšos imdb, Maricel Alvarez (laikam pavisam nezināma, pat bildes imdb nav un tikai 2 filmas minētas); mirušie/mirstošie un lielie naktstauriņi pie griestiem īsti spāniski-latīņamerikāniskā -Markesa čerņas stilā; pavasarīgi dienvidnieciskie debesu skati un manas mīļās noskaņas mūzikas radītājs Gustavo Santaolalla.

Ā, vēl arī nekad nebiju ietrāpījusi filmā, no kuras pusē tinas prom. No šīs, šķiet, aizgāja 2 vai 3 pārīši. Viens prom ejot paliekošajiem novēlēja izturību, varu iedomāties, cik mokoši šis varēja likties, ja nav pierasts ikdienās skatīties šitādus "murgus" bez smuka mīlasstāsta vai mašīnu ekšana.

The kids are all right.

Pirms Biutiful šī te tika reklamēta, ieraudzīju Ruffalo un izdarīju noziegumu. Par šo, protams, nekā daudz ko teikt. Pusotrstundīgs holivudņiks gan sitās cauri, bet bija pat ļoti ok, skatoties radās noskaņa un brīnumainā kārtā uz neilgu brīdi palika pat neliela pēcgarša. Filma

nav kaitinoša, apbrīnojami normāli tēlojoši aktieri, stāsts pietiekoši neparasts un nesalkans, lai varētu paciest, ko citu var vēlēties paralēli adīklim?

Man pēc skata tiešām patīk Mūra, ar Rufalo nevar saprast, kas viņš pa ķiparu, bet tas taisa foršu mīklu, lai uz viņu būtu inčīgi skatīties; smuki apspēlēts organic gardening. viss.

Happy, thank you, more please.

Brīnumainā kārtā par šo ir pat vēl mazāk ko teikt nekā par the kids are all right. Nezinu, uz kādu plauktiņu šī filma tēmē, varbūt pat forši, ka ir tādas filmas, kas nekur netēmā, ka gan es neticu. šķiet, dēļ indie skaņu celiņa iekšā kņudēja sajūta, ka šis ir nedaudz mēģinājums dabūt kaut ko līdzīgu kā 500 days of summer. Noteikti nesanāca. Pavisam lame likās izspēlēt

a mazā talantīgā bērna kārts un baigi nepatika tieši "smukā pārīša" t.i. Sema un Missisipi mīlasstāsts. Tas bija vislielākais lame un likās, ka izbrauc tikai uz aktieru izskatu un skatītāju vēlm

i līdzināties (protams) tieši šiem varoņiem.

Sems jeb Teds no how i met your mother, arī filmā ir tāds pats tipāžs, tikpat labi varētu pārcelt no filmas seriālā un otrādi. Ne tik kaitinošs kā seriālā. Man, atšķirībā no Sema, tomēr bija kauns skatīties kā Misisipi dzied, dzied, protams, labi, bet par režisoru vai scenāristu gan kauns. Tas arī viss, pat nekā īsti laba, ko pateikt, ā, prieks bija atkal redzēt Bastera (no Arrested development) seju.

Tam visam pa vidu the Wire 4. sezona, jaunais valentīndienas offiss, slimošana, kā dēļ arī esmu noskatījusies tik maz filmas.